Glezna “Город ласточек”

21. sep. 2021, Nav komentāru

Kā tapa viena glezna... Vārdos neaprakstāmas emocijas. Pavisam īsi par vietu, kur katrs no mums vēlētos būt.

Manas emocijas šai gleznai - dzejā (krievu valodā)

Хотела б я как ласточка лететь.

И было бы кому меня поднять, когда на миг устали крылья.

И я б тогда все страны облетела и в город ласточек счастливо прилетела.

Без суеты, без лжи, без завести, без страха.

Там просто ласточки живут и небо голубое.

@Anda

Glezna "Es un Tu"

5. mar. 2020, Nav komentāru

Glezna "Es un Tu" ir saules enerģijas pilna glezna. Tilts simbolizē vietu, kur satiekas divu cilvēku mīlestība. Mīlestība, kura uzplaukst, zied un sasilda. Saules siltums izstaro, kad ir savienoti divi cilvēki. Par divu cilvēku saplūšanu vienā veselumā ir šī glezna.

Gleznā dominē dzltena krāsa. Šī ir mana mīļākā krāsa, šajā dzīves posmā. Man patīk radīt ainavas abstraktā stilā. Tā ir kā meditācija, kurai es ļaujos, nedomājot par to kurp tā aizvedīs. Es izbaudu katru mazo triepienu un, pēcāk, raugoties uz gleznu, brīnoties - Kā man tas ir izdevies! :) Bieži, var teikt pat katru reizi, kad pabeidzu gleznu ir sajūta, ka to ir gleznojis kāds cits. Šādu sajūtu rada dziļš trans, kurā es esmu, kad izbaudu krāsu un triepienu maģisko spēku. Esmu ārkārtīgi laimīga par to, ka man ir dota šāda spēja atbrīvoties un saplūst ar sau zemapziņu.

Zemapziņa pasaka priekšā, ka šoreiz tur varēsr redzēt sauli un ziedus, kuri savā strapā savijoties rada nebeidzamu ziedējumu. Man ir sajūta, ka dzeltenā krāsa ir pilna ar laimes hormoniem. Glužu kā D vitamīns mūsu organimā, katrā mājā ir nepieciešama šāda saulaina glezna. Glezna, kurā ieskatoties Tev rodas savs stasts, savas sajūtas.

Es priecāšos, kad šī laimīgā enerģijas glezna spīd, būs mūsdienīgs akcents uz jūsu mājas vai biroja sienas.

Jauku dienu!

Anda, kura glezno mīlestību

Par gleznu "Lilliju valsis"

21. feb. 2020, Nav komentāru

Katram ir bijis vai būs tāds brīdis, kad viņš saprot - ESMU SASNIEDZIS MĒRĶI!

Šis ir manas atmiņas, prieks un lepnums par to, ka neskatoties uz šķēršļiem un vājuma brīžiem esmu tur kur esmu un, esmu laimīga.

Šī glezna nav tikai par lilijām kā ziedu. Tas ir stāsts par izaugsmi un pieaugšanu. Par sasniegtiem mērķiem. Par pirmo apzināšanos, ka Tu to vari. Par pirmo lepnumu par sevi. Par pateicību...

Kad es uzsāku savas gaitas apdrošināšanā, man pirmā alga bija 1.57 lati. Jā, tieši tā! :) Šo nozīmīgo algas lapiņu es glabāju joprojām t.i. jau vairāk kā 20 gadus. Tā ir kā simbols tam, ka spēju visu, ja to vēlos. Un runa neiet par naudu, bet gan par uzdrīkstēšanos, pacietību un pieaugšanu. Pēc gada es saņēmu pirmos 100 latus. Brīnos cik liela pacietība var būt cilvēkam, kurš nonācis izmisumā un tikai sāk savu ceļu lielajā pasaulē.

Es vēl šobrīd atceros ar kādu laimes sajūtu es nopirku sava mūža dārgāko liliju "Saktas" puķu tirdziņā. Par vienu ziedu uz kāta bija jāmaksā 1 latu. Es nopirku sev 9 ziedus. Tas priekš manis bija ļoti dārgs pirkums, toreiz. Kad rakstu, atceros savu svētlaimīgo seju un smaidu līdz ausīm. Stāsts ir par to brīdi, kad Tu esi lepns pats par sevi un to, ka spēj piecelties un iztaisnot muguru, neskatoties uz citu runām vai paša iekšējām bailēm. Kaut gan, no šī brīža skatupunkta, es saprotu, ka toreiz man nebija laika domāt par bailēm. Es vienkārši gāju uz priekšu, nedomājot par to, ka kaut kas varētu nesanākt.

Tagad man lilijas dāvā bērni. Meita un dēls. Un es zinu, ka priekš viņiem uzdāvāt man šos krāšņos ziedus arī ir sasniegums.

Taču vēl gribu teikt, nenotruliniet savus svētos brīžus un nepadariet tos par ikdienu. Lai tie mums visiem paliek kā ilgi gaidīts brīnums, kurš ir jāsasniedz pašam caur kritieniem, kāpumiem, asarām un smaidu.

Kāpēc tieši lilliju valsis? Valsis priekš manis ir kaut kas ļoti cēls. Valsis man vienmēr asociēsies ar pirmo mīlestību un deju, kuru es esmu dejojusi - vienu vienīgu reizi. Tieši tāpēc tas ir īpašs.

Par gleznu "Rozā lietus pilsēta"

21. feb. 2020, Nav komentāru

Kāds man teica , uzraksti savas sajūtas par gleznu. 🙂 Es atbildēju - man vienmēr tās ir galvā, sirdī, dvēselē... Tikai, kad atlido gleznas mūza, es gribu gleznot un, rakstīšanai laika neatliek. 🙂

Dažreiz es tomēr uzrakstu un, to var lasīt manā mājas lapā. 😉 Tomēr manas sajūtas ir tikai manas. Es varu tās ielikt gleznās, taču katrs gleznas skatītājs ir tiesīgs izjust pats savas emocijas. Es priecāšos, ja padalīsieties ar savām sajūtām, raugoties uz šo gleznu.

Tātad... šoreiz par jauno gleznu "Rozā lietus pilsētā"

Kad es, šobrīd, jūtu pelēko apkārtni, lietu un aukstu vēju, es nevaru teikt, ka man tas patīk. Man patīk lietus vasarā, kad ilgi bjis karsts laiks. Tomēr tas ir cits stāsts.

Šobrīd mēs tik ļoti gaidām pavasari un plaukstošos pumpurus. tik ļoti, ļoti, ka gribās to pasteidzināt.

Un es to varu. Varu savā gleznā padarīt lietu rozā, lillā un vēl nez kādu. Jautru un košu. Lietus, kurš līst kādā pilsētā, kur cilvēki, tāpat kā mēs gaida saules starus un pavasari. Cilvēki, kuri ir iznākuši, nezināmās pilsētas, ielās un steidzās paši īsti nesaprazdami kāpēc ir jāsteidzās.

Kāpēc rozā lietussargi. Hmmm... sākumā īsti pat nesapratu kāpēc gribās rozā. Tiešām...tā tak atkal ir mīlestība. 🙂 Man nepatīk melni un tumši lietussargi. Īpaši pelēkā, drēgnā laikā. Ir sajūta, ka uz galvas uzkrīt melns mākonis un spiež Tevi pie zemes ar milzīgu spēku. Tāpēc es izvēlos krāsainus lietussargus. Vēl feināk, ja tas ir nedaudz caurspīdīgs. Tad paceļot skatu uz augšu, es redzu - eu jau pavasaris... Un rodās jauna enerģija un prieks, ka esi dzīvs un spēj gaidīt to brīnumu, kuru rada lietus. Drīz viss zaļos. Drīz viss plauks.

"Ja Tev patīk varavīksne, tad Tev ir jāpatīk arī lietum" - tā es nesen izlasīju Facebook slejā.

Par gramatikas kļūdām neatvainošos. Manas vīzijas skrien ātrāk, ka spēju drukāt...🙂

Domās par jaunām gleznām,
Anda, kura glezno mīlestību.