Mana uzvara Lielbritānijas konkursā GOLDEN TIME TALENT
Pateicība dzīvei un Turbo trusis
1. daļa - Miers
Sieviete
sēdēja terasē pie pirtiņas. Tā bija burvīga, klusa, maija diena. Viņa
dzirdēja kā sasaucās putni. Tālumā ūoja pūce un kūkoja dzeguze. Tik ļoti
gribējās apstādināt mirkli. Saule apspīdēja sievietes seju un viņas aizvērtajās
acīs lēnām riesās asaras. Vientulība... Apbrīnas pilns rīts, kurš sevī vienmēr
nes cerību.
Taču sievietes acīs, neviena nemanītas, dzīvoja dziļas skumjas un tukšums. Tukšums, kurš ēda nost viņas dvēseli. Tukšums, kuru viņa slēpa no citu acīm. Tukšums, kuru viņa nevēlējās kādam atklāt. Viņa prata to aizmirst un padarīt citiem neredzamu. Viņa pati slēpās no tā un, tas viņai lielāko daļu laika izdevās. Tomēr bija mirkļi vai dienas, kad tukšums kā milzu lavīna gāzās viņai pāri un, tad vairs aizbēgt nebija iespējams. Viņa pat zināja kāpēc tā ir... Taču aizbēgt šajos brīžos viņai nebija spēka.
Sievietei bija viss. Viņa
nebija miljonāre, taču komfortu bija sev nodrošinājusi. Viņas bērni bija
pieauguši un sākuši veidot paši savu dzīvi. Sieviete bija laimīga, redzot, ka bērni top par krietniem
cilvēkiem.
Taču ... viņa ilgojās pēc vīrieša
mīlestības. Ilgojās pēc glāstiem un sapratnes. Ilgojās pēc cilvēka, kurš
pieņemtu viņas mīlestību un kaisli.
Viņai galvā skanēja pašas lāsts –
viss man ir dots, laikam tāpēc tas nav lemts.
Sieviete labi pārzināja, kā
darbojās domu spēks un bija to daudz dzīvē pārbaudījusi. Viņa zināja arī to,
ka, kamēr viņa netic nekas nebūs.
Viņa nolieca galvu un maza, skumju
asara noritēja viņai pāri vaigu. Sieviete pacēla acis, paskatījās ziedošajās
ābelēs un nodomāja – Cik tomēr šeit ir skaisti! Kaut Tu sēdētu man blakus un
mēs klusējot dzertu tēju. Tava roka būtu apskāvusi man plecu un, es teiktu –
Mīļais, kaut tā būtu mūžīgi.
Blakus dārzā sāka rosīties
kaimiņi. Tas bija mirklis, kad atkal jāpaslēpj ievainojamā dvēsele. Tukšuma
būris tika aizslēgts un noglabāts kaut kur prāta apslēptajos labirintos, lai neviens to nepamanītu un nespētu atrast arī pati.
Sieviete pacēla acis un ar smaidu
uz lūpām teica : “Labrīt! Lai Jums vienreizēji jauka diena, kaimiņ!”
iespējams, ka šis ir sākums manai grāmatai. 13.05.2016.
Nositiet tauriņu!
Šis dzejolis gan tapa brīdī, kad šāda atbalsta nebija. Tāpēc es novēlu mums visiem spēt saskatīt sev blakus tos cilvēkus, kuri mūs atbalsta katru dienu. Spēt saskatīt arī to, ka šiem cilvēkiem ir nepieciešams arī mūsu atbalsts. Kluss apskāviens, neprasot neko.
| "Nositiet tauriņu!" | ||
Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Apgriezāt tauriņam spārnus! Aprāvāt pusi kāju! Aizbāzāt muti! Trūkst elpas... nav elpas Kāpēc? Tas tāpat jau bij sapinies. Sapinies zirnekļu
tīklos. Dzīves rutīnas
virpulī apsitis spārnus. Ak Dievs! Trūkst elpas, smeldz krūtīs | Acis tik stiklaini raugās. Rit ziemīgas asaru pērles. Zirnekļu tīkls visapkārt! Rasas pilnieni tīklos tās pēdējās tauriņa rētas Kāpēc tagad? Kāpēc? Tas tikko lidot bij sācis, atpletis spārnus saulaini raibus, atstājot bēdas un piemirstot nastas. Kāpēc? Kāpēc tā kliedz dvēsele mēmā? | Ņemiet rīkstes, ņemiet vāles zvetējiet cik ir vien jaudas, lai miers ir, lai klusums, lai nerāpo tauriņš, ja reiz tam aplauzāt spārnu! |
autore Anda Biezā
Bērns
Vai apjēgt spēj kāds brīnums ir Tavs bērns?!
Tavs bērns par kuru bieži aizmirst vari
Tu teiksi – Nē! Es! Aizmirst savu bērnu!
Kā runāt Tu tā vari, kā Tu vari spriest!
Ak...
Ne katrs atzīt var ka neredzējis savu bērnu
Kaut blakus mazais žiperis ir audzis.
Es atceros kā agrāk rakstīju, es pati sev.
Par diviem pāriem mazu kājiņu un roku
Par to kā mīlu un kā sargāt centīšos.
Es rakstīju to pati sev....
Bet vai es līdzās biju?!
Vai vienmēr noglāstīju manus eņģeļbērnus?
Šai aizņemtībā savā, aizspriedumos, karjerismā, skrējienā pa dzīvi
Mēs aizmirstam, ka mums ir līdzās mazās sirdis.
Ka logā raugās siltās, ilgu pilnās acis
Un klusi šņukstot, sauc – nāc mammu ātrāk mājās!
Kaut es spētu...
Pasauli savos skāvienos turēt,
Pasargāt un siltuma cerību dot.
Kaut es spētu!
Zvaigznes pie debesīm miljonu degt
Skatoties tajās, lai iedegtos sirds
Kaut es spētu!
Visu sirdīs mīlas guni degt
Sasildot, aizmirstot ķildas un naidus.
Kaut es spētu!
Ar vienu smaidu, iedot jums visiem ticību sev
Ticību skaistajam, labajam, baltajam...
Kaut es spētu!
Iedot Tev spēku
Iedot Tev spēku paceltu galva pa dzīvi iet
Un es zinu, ka spēju,
Spēju to visu ikvienam dot
Vienkārši silti pasmaidot!
Priecīgus svētkus visiem!
Autors - Anda Biezā
Glezna & Māls = Sieviete & Vīrietis
Smejoties es nesen teicu, ka GLEZNA tā
ir kā mana sievišķā izpausme un MĀLS ir kā mans vīrietis. Gleznās varu
kašķēties, smieties un raudāt. MĀLAM es ļaujos. Kādam vīrietim teicu - Māls ir
tik labs to var izmīcīt kā vēlies un, kad vēlies... :) Nu re atkal es par
seksu. Taču visa dzīve ir kaislīgs sekss, ja vien Tu to vēlies. Māls mani
dziedē. Patiesi! Es tam ļaujos. Rokas mīca un, neliekuļojot, sirds sajūt ko
tieši šis pikucis grib. Nu gluži kā attiecībās ir jāsajūt otrs, nezaudējot
sevi. Tā ir pasakaina sajūta, ka to saprot un dara.
Kad māls žūst tas kļūst vēss. Man tik
ļoti patīk rotaļāties ar vēso mālu, liekot to pie vaiga. Pirkstiņi to
izmīcījuši, radusies forma, akmens noslīpējis un māls saka - Paldies, ka Tu
ļāvies! Ak kā šis sajūtas mani vilina atkal un atkal.
Glezna & Māls gluži kā iņ un jaņ
enerģijas manī.
Dīvaini, bet vēl nekad neesmu raudājusi,
ja glezna, pirmajā brīdī, neizdodas tā kā iecerēta. To vienmēr var mainīt un
uzprišināt, dodot jaunu dzirksti.
Taču māls jūt kādu enerģiju esmu tajā
ielikusi. Māla veidojums izžūst veiksmīgi, ja tajā esmu ielikusi nesautīgu
mīlestību un rūpes. Bet, ja kādu trauku veidoju, lai padižotos vai izlektu ar
savām spējām, Māls pasaka - nē mīļā, es nespēlēju Tavas spēles! Būkš un trauks
ko visu dienu esmu pulējusi saplīst. Tā bija ar trīs lielām bļodām un tējas
kanniņām, kad saplīsa divas bļodas es raudāju kā bērns un, ar asarām lūdzos
trešajai, lai tā nesaplīst. Taču negatīvā enerģija saplēsa manu bļodu un...
Dievs ar to, jo nedrīkst tādu nodot citiem. :)
Māls mani māca kā pielāgoties un arī
pakļauties. Tas patiesi ir vilinoši. Tas ievelk un aizrauj.
Savukārt Glezna, kā sieviete krāšņa,
apbur ar savu neparedzamību un seksapīlu. Reizēm tā vienkārši saka - šodien man
ir svētku diena uzvilkšu košu kleitu! :) un... lai top krāsu virpulis, ziedi un
mīlestība.
Man daudzi jautā - Kā tad
apdrošināšana... Es atbildu - viss notiek! :) Apdrošināšana ir labs bizness.
Esmu tur sen. Esmu radījusi tur tēlu - sieviete ar pautiem. 😊 Jā, varu izkarot
atlīdzības un cīnīties. Tomēr tās ir vīrišķas izpausmes. Mākslā es nomierinos,
remdēju slāpes pēc savas sievišķības, apburos no radīšanas prieka, jo visi
darbi ir kā mani bērni.
Sajūtas, kad atdodu gleznu kādam
pircējam ir it kā Tu palaid savu bērnu pretī nezināmajam. Savā ziņā es to varu
salīdzināt ar brīdi, ka meita pieaug. Tu zini, ka viņai jāiet un būs labi. Taču
sirdī ir nedaudz skumji, jo laiks skrien tik ātri.
Ar mālu ir nedaudz savādākas sajūtas.
Hmm pati brīnos par asociācijām. Gluži kā ar dēlu. Viņš ir Tava sirds un
atlaist ir grūti, tomēr iekšēji Tu zini, ka vari uz to paļauties, jo viņš ir
vīrietis. Stiprs un izturīgs.
Tāpēc mani garadarbi ir arī kā mani
bērni - mīcīti, rīvēti, pulēti, stutēti... līdz var iet tautiņās. :)
Esmu ļoti nogurusi un tomēr tik neizsakāmi laimīga. Manī visu laiku ir ziedonis un jaunas, jaunas atklāsmes.
Nu lūk arī mans pirmais erotiskais stāstiņš par to kā Glezna ar Mālu satikās. :)
Lai mums visiem sirds no mīlestības
gavilē!